Kā atgriezt prieku ikdienā, ja komforts to nomāc

Tev ir darbs, jumts virs galvas, ēdiens un naudiņa kabatā. Pēc visiem ārējiem rādītājiem viss ir kārtībā. Bet no rīta pamostoties, enerģijas un prieka nav — ir vien nākamā diena, kas jāizdzīvo. Ja šī sajūta pazīstama, tu neesi vienīgais, kam komforts nav devis to, ko solīja.

Par šo tēmu Endorfīna podkāstā sarunājās Māris Žunda, rūdīšanās skolas dibinātājs, un Artūrs Laimīgais, smieklu jogas Latvijā dibinātājs — divi cilvēki, kas pie dzīves prieka nonākuši pilnīgi atšķirīgiem ceļiem, bet ar vienu un to pašu secinājumu: komforts, ko neviens neizaicina, ilgtermiņā nedod laimi. Zemāk — kāpēc tā notiek un ko ar to var izdarīt jau šodien.

Kāpēc komforts nav laime

«Komforts no mana skatpunkta ir degradācija,» saka Māris. Diskomfortā ķermenis un prāts aug un mainās — tas notiek pat šūnu un baktēriju līmenī. Ja nekas nemainās, izaugsmes nav, kaut arī no malas var likties, ka viss ir mierā. Tieksme attīstīties ir iekšēja programma — un, ja tu to ignorē, notiek pretējais: degradācija.

Tas nenozīmē, ka pamatvajadzības nav vajadzīgas. Māris precizē: kad jumts, ēdiens un drošība ir nodrošināti, jautājums ir «kas tālāk?». Ja atbilde ir Netflix un bezgalīga skrollēšana, komforta zona vienkārši paliek plašāka, nevis dzīve — bagātāka. Lai tiktu uz nākamo līmeni, ir jāiziet ārpus tās — un soļi var būt mazi: kāds uzreiz ielec aukstā ūdenī, kāds vispirms iemācās smieties, kad nav smieklīgi.

Artūram trigeris bija cits, bet virziens tas pats. Viņš stāsta par brīžiem, kad dzīvot vairs negribējās — tā bija sarkanā līnija, kas lika visu mainīt radikāli. Viņš pameta komfortablu darbu ar labu algu un sāka divas lietas vienlaicīgi: iet aukstā ūdenī un smieties. «Es sapratu, ka prieku nevar apēst. Jo vairāk tu centies to apēst, jo nelaimīgāks paliec arvien vairāk.»

Laime un prieks nav viens un tas pats

Sarunā izkristalizējas noderīga atšķirība. Laime, pēc Artūra vārdiem, ir rezultāts — sasniegts mērķis, augstākais gandarījuma punkts, kas ir īss. Prieks ir process, kas šo ceļu pavada — enerģija, kas notur virzībā uz priekšu. «Ja tev ir prieks, tad tev būs arī laime — prieks bruģē ceļu uz to.»

Māris to skaidro caur enerģētiku: laime ir dziļāks, gandrīz meditatīvs stāvoklis, kur fiziskais, emocionālais un garīgais savienojas vienā punktā. Prieks savukārt ir vieglāk pieejams, ikdienišķāks — un tieši tāpēc ar to var sākt.

Svarīgs precizējums: laime un prieks nav grūtību un skumju pretstats. Abi sarunas dalībnieki apstiprina, ka cilvēks var vienlaikus piedzīvot sarežģītu periodu un tomēr būt saskaņā ar sevi. Grūtības kļūst par problēmu tikai tad, ja tajās apstājas uz ilgu laiku — upura lomā, kā Māris to nosauc, ir ērti palikt, jo tur nav jāuzņemas atbildība.

Diskomforts kā rīks, ne kā mērķis

Gan aukstais ūdens, gan piespiestie smiekli darbojas pēc līdzīga principa — tie ātri maina ķermeņa bioķīmiju un iemāca nervu sistēmai, ka nelielā spriedzē var justies droši. Par to, kāpēc mērenā, apzināti izvēlētā spriedzē ir vērtība, sīkāk var lasīt rakstā Labais stress jeb hormēze — kas tas tāds?

Artūrs salīdzina to ar ledus kausēšanu: problēma paliek problēma, bet, kad tai pieej ar smaidu, iegūsti iekšējo resursu, lai to atrisinātu — nevis noliedz, ka tā eksistē. Tieši tad, kad esi «viszemāk», resurss ir visvairāk vajadzīgs — augšā viss un tā jau plūst pats no sevis.

Trīs vienkāršas darbības, ko sākt šodien

Sarunas beigās abi viesi kopā salika vienkāršu septiņu dienu praksi — trīs mazas darbības, kas neaizņem daudz laika, bet katru dienu maina stāvokli:

1. Sāc dienu ar smiekliem. Tikko atveries acis, pasaki sev «prieks, prieks, prieks» un pāris minūtes ļauj sejas muskuļiem un ķermenim vienkārši pasmieties — kā vingrinājumā, bez konkrēta iemesla.
2. Kontrasts uz plaukstām un pēdām. Dušā vai pie krāna uzlej sev uz plaukstām un pēdām aukstu ūdeni — tur ir visvairāk nervu galu, tāpēc pat neliels kontrasts trenē nervu sistēmu bez nepieciešamības uzreiz ieiet aukstā vannā. Vairāk par to, kā aukstums ietekmē ķermeni, var lasīt rakstā Atklāj priekšrocības, ko sniedz aukstums
3. Stunda bez telefona no rīta. Nekas sarežģīts — tikai apzināta pauze, kas ļauj dienu sākt no sevis, nevis no ziņu plūsmas.

Vakarā pievieno ceturto elementu — pateicību. Pieraksti, ko diena deva, un novērtē, kā mainījās sajūtas. Māris to salīdzina ar apzinātu elpošanu, par kuras lomu emociju regulēšanā vairāk var lasīt rakstā Elpošana, stress un emocijas: kā viss ir cieši saistīts

Biežākie jautājumi

Vai diskomforts nozīmē, ka jāiet uzreiz ledus peldē?

Nē. Gan Māris, gan Artūrs uzsver, ka soļi var būt mazi — kontrasta ūdens uz plaukstām un pēdām vai pāris minūtes apzinātu smieklu ir tikpat derīgs sākums kā aukstā duša. Svarīgākais ir regularitāte, ne intensitāte no pirmās dienas.

Kāpēc bērniem prieks nāk viegli, bet pieaugušajiem — ne?

Bērni vēl nav ieguvuši sociālās normas un identitātes rāmjus, kas pieaugušajiem liek būt «nopietniem». Prieks ir dabisks pamatstāvoklis, kas ar vecumu netiek zaudēts, bet apklāts — un to var apzināti atgūt ar praksi, ne gaidot, kad tas atgriezīsies pats.

Kā saprast, vai esmu iestrēdzis «atliktās dzīves sindromā»?

Ja bieži domā «būšu laimīgs, kad…» — kad būs vairāk naudas, kad sasniegs mērķi, kad būs atvaļinājums — tā ir pazīme. Abi sarunas dalībnieki uzsver: ja tagad neesi laimīgs, papildu sasniegumi to automātiski nemainīs. Prieku var radīt tagad, ar mazām, atkārtojamām darbībām.

Vai personīgās izaugsmes prakses arī var kļūt par atkarību?

Jā — Māris to sauc par «māņu ceļu», kad cilvēks pārāk aizraujas ar sajūtu meklēšanu un ignorē pamatvajadzības: darbu, attiecības, atbildību. Veselīga prakse sazemējas caur reālu dzīvi, ne tikai iekšējiem stāvokļiem.

Skaties pilnu sarunu

Šis raksts ir pārskats — pilnā Endorfīna podkāsta epizodē Māris Žunda un Artūrs Laimīgais runā plašāk, ar vairāk personīgu piemēru un sīkāku septiņu dienu prakses skaidrojumu.